Cik savādi, ka var atgrūst vaļā ārdurvis un vienā mirklī saprast – kaut kas nav kārtībā.

     Tilija apstājās uz sliekšņa, taustīdamās pēc gaismas slēdža. Atgriežoties no darba pulksten sešos aukstā februāra ceturtdienas vakarā, nebija nekāda iemesla domāt, ka jebkam vajadzētu būt citādi.

     Tomēr tā bija, viņa to juta. Viņa to manīja.

     Klikšķ, noskanēja slēdzis, iedegās gaisma. Te tev nu bija ļaunā priekšnojauta; atverot durvis, kaut kas bija licies citādi. Un ne bez iemesla –  bija pazudis priekšnama paklājs.

     Priekšnama paklājs? Vai Gevins uz tā kaut ko būtu izlējis? Neizpratnes pārņemta, papēžiem klaudzot pa atsegtajiem grīdas dēļiem, Tilija devās uz dzīvojamo istabu.

     Kas te īsti notika? Viņa pārlaida skatienu istabai, lai redzētu visu, kas tajā atradās – vai, pareizāk sakot, visu, kā tur trūka. Nu labi, vai nu viņiem bija uzklupuši ārkārtīgi izvēlīgi laupītāji, vai arī...

     Uz kamīna apmales viņš bija atslējis vēstuli. Gevina rīcība bija pilnīgi paredzama. Viņš droši vien konsultējies ar kādu uzvedības etiķetes guru: „Dārgā Kārtības jaunkundz, esmu iecerējis bez jebkāda brīdinājuma pamest savu draudzeni – kā lai es viņai paskaidroju to, ko esmu izdarījis?”

     Un Kārtības jaunkundze būtu atbildējusi: „Dārgais Gevin, ak, vai, nabadziņ! Šādā situācijā pareizais paņēmiens ir sniegt nepieciešamo informāciju ar roku rakstītā vēstulē – nevis ar elektroniskā pasta vēstuli un, lūdzu, ne ar īsziņu! – un atstāt to kamīna apmales pašā vidū, kur tā nevar palikt nepamanīta.”

     Jo, runājot pavisam atklāti, vai gan varēja pastāvēt vēl kāds cits iemesls? Tilija veica ašu inventarizāciju. Vai gan citādi DVD atskaņotājs – tas piederēja Tilijai – joprojām atrastos turpat, kamēr televizors – Gevina īpašums – būtu pazudis? Vai gan citādi būtu pagaisušas trīs ceturtdaļas DVD disku (kara filmas, zinātniskā fantastika un tamlīdzīgas), atstājot tikai salkanus raudamgabalus un romantiskas komēdijas? Vai gan citādi gaisā būtu izkūpējis Gevina mātes dāvinātais galdiņš, kamēr...

     –  Tilij? Kur tu esi?

     Nolādēts, viņa nebija kārtīgi aizvērusi durvis. Un tagad Bebsa no pretējā dzīvokļa pārspīlēti tipināja uz pirkstgaliem, it kā tas ielaušanos cita cilvēka dzīvoklī nez kādā veidā padarītu pieņemamu.

     – Sveika, Bebsa. – Tilija pagriezās; varbūt Bebsa gribēja viņai nodot kādu ziņu no Gevina. Vai varbūt viņš bija palūdzis Bebsai iegriezties un pārliecināties, ka ar Tiliju viss kārtībā. – Vai tu gribēji aizņemties kādu tējas maisiņu?

     – Nē, paldies, pumpuriņ, man tie tējas maisi jau pa ausīm lien ārā. Es tikai gribēju zināt, kā tu jūties. Ai, nabadzīte, un es vēl domāju, ka jūs abi kopā esat tik laimīgi... man nebija ne jausmas! – Nožvadzēja koši zaļi auskari, kad Bebsa, emociju pārņemta, papurināja galvu. – Jaunas mīlas sapnis, lūk, kā mēs ar Dezmondu mēdzām jūs dēvēt. Lai Dievs tev stāv klāt, un visu šo laiku tu to turēji noslēpumā. Kaut nu tu man būtu visu pastāstījusi, tu taču zini, ka es allaž tevi uzklausu ar lielāko prieku.

     Uzklausu ar lielāko prieku? Bebsas dzīves jēga bija uzklausīt citu cilvēku žēlabas. Tenkošana bija viņas otrais vārds, viņas lielākais vaļasprieks. Tomēr pret viņu bija grūti izjust nepatiku; Bebsa bija sirsnīga, labu vēloša dvēsele, kaut arī alkatīga un uzbāzīga.

     – Es tev būtu to pateikusi, – Tilija atteica. – Ja vien būtu zinājusi.

     – Ak, AUGSTĀ DEBESS, – Bebsa izgrūda spalgu, neticīgu spiedzienu. – Tu gribi teikt...?

     – Gevins ir aizlaidies lapās. Pareizāk sakot, – Tilija pasniedzās pēc vēstules uz kamīna apmales, – vai nu tā, vai arī viņš ticis nolaupīts.

     – Kad es šopēcpusdien redzēju, kā viņš krauj savas mantas īrētā pārvadātāju furgonā, līdzās nebija neviena nolaupītāja. – Bebsa līdzjūtīgi piebilda: – Tikai viņa mamma un tēvs.

 

 

 

     Nākamajā vakarā Roksboro stacijā iegriezās Pedingtonas vilciens, pilns ar ļaudīm, kas brauca no darba. Bija piektdiena, septiņi un piecpadsmit minūtes, un visi devās mājup.

     Izņemot mani, es bēgu prom no savām mājām.

     Un tur jau bija Erina, viņa gaidīja uz perona, satuntulējusies koši sārtā mētelī, lai paglābtos no aukstuma, un, pamanījusi pa logu Tiliju, sāka drudžaini māt.

     Jau tikai ieraugot viņu, Tilija sajutās labāk. Viņa nespēja iedomāties, ka Erina varētu nebūt viņas labākā draudzene. Pirms desmit gadiem, kad Tilija bija prātojusi, vai mācīties augstskolā Liverpūlē vai Ekseterā, viņa būtu varējusi izvēlēties Liverpūli, un tas nemūžam nebūtu noticis. Taču viņa izraudzījās Ekseteru – tam par iemeslu bija zināma pludmales noskaņa, un droši vien arī fakts, ka viņas draudzenes draudzene bija nejauši ieminējusies par to, ka Ekseterā esot bariem sportisku puišu – un tur bija arī Erina, kopmītņu blakus istabiņā. Jau pirmajā dienā viņas atrada kopīgu valodu, tas bija platonisks ekvivalents mīlestībai no pirmā skatiena. Likās savādi domāt, ka tad, ja viņa būtu izvēlējusies Liverpūli – kur pavisam noteikti būtu atradušies vairāki pulki tikpat sportisku puišu – viņai būtu pilnīgi citāda labākā draudzene, gara, kalsna triatloniste, kuru sauktu, piemēram, par Moniku. Ak kungs, tas nu gan būtu traki.

     – Uf, – Erina noelsās, kad Tilijas apskāviens strauji izspieda gaisu no viņas plaušām. – Kas tad nu?

     – Man prieks, ka tu neesi triatloniste, vārdā Monika.

     – Ej nu ej, man tāpat. – Nodrebinājusies par šādu iedomu, Erina pieķērās Tilijai pie rokas. – Nāc nu. Iesim mājās. Esmu pagatavojusi biskvīta kūku ar saldo pildījumu.

     – Nu, redzi? – Tilija staroja. – Monika nemūžam nebūtu tā teikusi. Viņa sacītu: „Varbūt dosimies jaukā desmit jūdžu skrējienā, tas mūs uzmundrinās!”

     Erinas dzīvoklis, tikpat neparastā un juceklīgā ēkā kā visi nami, kas slējās Roksboro galvenajā ielā, bija vienistabas mājoklis otrajā stāvā virs telpām, kur viņa jau septiņus gadus vadīja komisijas veikalu. Pabeidzot Ekseteras koledžu ar pirmās šķiras diplomu franču valodā, viņas sapnis par karjeru gan nebija saistījies ar darbu veikalā, taču Erinas plāni strādāt par tulkotāju Parīzē tika sagrauti mēnesi pēc divdesmit pirmās dzimšanas dienas, kad viņas māti bija piemeklējusi trieka. Vienas nakts laikā Megija Morisona no jautras, pļāpīgas senlietu tirgotājas bija pārvērtusies par trauslu, aizmāršīgu sevis pašas ēnu. Satriektā Erina bija atteikusies no sapņu darba Parīzē un pārcēlusies atpakaļ uz Roksboro, lai varētu kopt māti. Būdama pilnīga nejēga senlietu jomā, viņa bija izveidojusi komisijas veikalu, kurā pārdeva dārgus tērpus un visiem spēkiem centusies apvienot Megijas kopšanu ar sava biznesa noturēšanu virs ūdens.

     Trīs gadus pēc pirmās triekas sekoja otra, kas izdzēsa Megijas dzīvību. Sēras savijās ar atvieglojumu, kas, savukārt, radīja vēl lielākas vainas apziņas radītas sēras, taču tad Roksboro iedzīvotāji bija atklājuši savu patieso dabu. Erina, kura allaž bija gribējusi pārcelties atpakaļ uz Parīzi, tiklīdz būs noticis neiedomājamais, tagad atskārta, ka vairs to nevēlas. Roksboro, sena tirgus pilsētiņa Kotsvoldas centrā, bija brīnišķīga dzīvesvieta. Šejienieši bija sirsnīgi un gatavi atbalstīt, pilsētā valdīja kopības gars, un darījumi veicās labi. Te viņa jutās laimīga un mīlēta, kāpēc gan būtu jābrauc prom?

     Un tagad, gandrīz pēc četriem gadiem, Erinai bija radies vēl pamatotāks iemesls priecāties par savu lēmumu palikt tepat. Bet viņa to vēl negrasījās stāstīt Tilijai, vismaz ne tikmēr, kamēr draudzene vēl nebija atguvusies pēc Gevina pēkšņās nozušanas. Tas pavisam noteikti būtu bijis neiejūtīgi.

     Tomēr jāteic, ka Tilija nemaz neizskatījās tik satriekta. Tas neapšaubāmi bija nācis kā trieciens, taču šķita – atklājums, ka draugs, ar kuru viņa dzīvojusi kopā, pārcēlies uz citu vietu, Tiliju drīzāk pārsteidzis, nekā apbēdinājis.

     – Es viņam šopēcpusdien piezvanīju, – Tilija tagad sacīja, ēzdama biskvīta kūku. – Goda vārds, tu neticēsi. Viņš nespēja man to pateikt aci pret aci, baiļodamies, ka es varētu sākt raudāt, tāpēc par vienīgo pieņemamo risinājumu izvēlējās slepenu nozušanu. Viņš ir pārvācies atpakaļ pie vecākiem un ļoti nožēlo, taču viņam gluži vienkārši licies, ka mūsu attiecībām nebūs nākotnes. Un tāpēc viņš aizgāja! – Tilija neticīgi pašūpoja galvu. – Un tagad man ir palicis dzīvoklis, kuru nevaru atļauties, jo ar vienu algu ir par maz. Es pat nevaru ielikt sludinājumu par to, ka meklēju dzīvokļa biedru, jo man ir tikai viena guļamistaba, vari iedomāties, kāds egoisms!

     – Vai tu būtu raudājusi? Ja viņš tev to būtu pateicis aci pret aci?

     – Ko? Ak šausmas, es nezinu. Varbūt.

     – Varbūt? Ja cilvēks ir kādā neprātīgi iemīlējies un tiek pamests, tad viņam ir jāraud. – Erina aplaizīja karotīti un ar to norādīja uz Tiliju. – Tev jālej asaras spaiņiem vien.

     Tilija aizstāvēdamās iebilda:

     – Tas nav obligāti. Es varētu būt dziļi satriekta klusībā.

     – Spaiņiem vien, – Erina atkārtoja. – Un tāpēc man šķiet, ka patiesībā tu nemaz neesi tik dziļi satriekta. Faktiski pastāv iespēja, ka Gevina aiziešana tev patiesībā sagādājusi lielu atvieglojumu. Jo slepenībā, kaut kur dziļi sevī tu gribēji, lai viņš tevi pamet, jo nespēji piespiesties to izdarīt pati.

     Tilija pietvīka un neatbildēja.

     – Ha! Redzi? Man ir taisnība, vai ne? – Erina priecīgi novilka. – Viss atkal ir tieši tāpat kā ar Mikiju Nolenu. Sākumā viņš tev patiešām patika, pēc tam viss kļuva mazdrusciņ garlaicīgi, un tu nezināji, kā no viņa atbrīvoties neaizvainojot. Un tāpēc tu sāki atsvešināties, kamēr viņš saprata, ka jūsu attiecībām pienācis gals. Un Derins Šovs, – viņa pēkšņi atcerējās. – Ar viņu tu izrīkojies tāpat. Tu jūties vainīga par to, ka vēlies izbeigt attiecības ar saviem draugiem, un tāpēc piespied viņus izbeigt attiecības ar tevi. Neticami, ka es līdz šim to nebiju ievērojusi.

     Tas bija pēkšņas apskaidrības mirklis.

     – Iespējams, ka tev taisnība, – Tilija atzina.

     – Man ir taisnība!

     – Vai es tev kādreiz esmu stāstījusi par Džeimiju Delstonu?

     – Nē. Kāpēc, vai tu tā izrīkojies arī ar viņu?

     – Nē, kad man bija piecpadsmit gadi, mēs pāris nedēļas satikāmies. Pēc tam es sapratu, ka viņš ir mazliet ērmīgs, un tāpēc pametu viņu. – Tilija uz brīdi apklusa, skatīdamās kamīna liesmās un kavēdamās sen piemirstās atmiņās. – Tad situācija kļuva neveikla, jo Džeimijs nevēlējās tikt pamests. Viņš nemitīgi zvanīja man uz mājām un staigāja šurpu turpu pa mūsu ielu. Ja es kaut kur devos, viņš man sekoja. Un tad, kad man bija dzimšanas diena, viņš atsūtīja ļoti dārgas rotaslietas. Mana mamma aiznesa tās viņa mammai, un tika iesaistīta policija. Īsti nezinu, kas notika, taču man šķiet, ka viņš bija nozadzis naudu, lai nopirktu tās dārglietas. Lai nu kā, bet pēc pāris nedēļām viņa ģimene pārcēlās uz dzīvi citur, un es viņu vairs nekad neesmu redzējusi, taču tas mani šausmīgi pārbiedēja. Un, kad es avīzēs lasu par bijušajiem draugiem, kuri kļuvuši par vajātājiem, man vienmēr ir ārkārtīgi bail. Laikam jau tāpēc es labprātāk ļauju, lai mani pamet tas otrais cilvēks. Tādējādi samazinās iespēja, ka viņš vēlāk varētu mani vajāt.

     – Tātad patiesībā tu ļoti priecājies, ka Gevins ir aizgājis, – Erina secināja.

     – Nu, tur tāpat nekas nevarēja iznākt. Viņš bija tik konservatīvs. Es patiešām jutos kā iedzīta sprostā, – Tilija atzinās. – Taču viņa māte nemitīgi stāstīja, cik ļoti man ir paveicies, bet es nespēju saņemties un atteikt: „Jā, bet vai viņš nevarētu būt kaut drusciņ mazāk garlaicīgs?”

     – Bet tu taču apmeties vienā dzīvoklī ar viņu, – Erina aizrādīja. – Vai tad viņš bija garlaicīgs jau pašā sākumā?

     – Tur jau ir tā nelaime! Es nezinu! Droši vien bija, taču viņš to prasmīgi slēpa. To, ka ir lidmodeļu kluba biedrs, viņš man patiešām pateica tikai tad, kad jau biju pārcēlusies pie viņa, – Tilija sacīja. – Un viņš bija pilnīgi aizmirsis ieminēties par zvanīšanu. Ārprāts, kāds kauns! Kā gan es varēju ar kādu satikties sešus mēnešus un nemaz nezināt, ka viņš slepenībā ir zvaniķis?

     – Būs jau labi. – Erina mierinoši sacīja, nolika tukšos traukus uz kafijas galdiņa un piecēlās. – Vairs nelīst. Aiziesim uz krodziņu.