Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi, kuri dažādām valstīm visā pasaulē izkrāpj triljoniem dolāru. Naudu, ko šīs valstis ir saņēmušas no Pasaules bankas, ASV Starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) un citām „palīdzību” sniedzošām ārvalstu organizācijām, viņi pārsūknē uz lielāko korporāciju seifiem un to dažu bagātāko valstu kabatām, kuru kontrolē atrodas pasaules dabas resursi. Viņi izmanto tādus līdzekļus kā krāpnieciskas manipulācijas ar finansu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošana, kukuļošana, izspiešana, sekss un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule, un tagad, globalizācijas laikos, tās apmēri sāk kļūt draudoši.

            Es zinu, par ko runāju. Es pats biju ES.

Šos vārdus es uzrakstīju 1982.gadā. Ar tiem sākās grāmata, kuras darba nosaukums bija „Ekonomiskā slepkavas sirdsapziņa”. Grāmatā bija stāstīts par divu valstu prezidentiem, maniem klientiem, cilvēkiem, kurus es cienīju un uzskatīju par radniecīgām dvēselēm: Haime Roldosu, Ekvadoras prezidentu, un Omāru Torihosu, Panamas prezidentu. Neilgi pirms šīs grāmatas uzrakstīšanas abi gāja bojā šausmīgās avārijās. Viņu nāve nebija nejaušība. Abi tika novākti, jo stājās pretī korporāciju vadītāju, valdību un banku apvienībai, kuras mērķis bija globālas impērijas izveidošana. Mums, ES, neizdevās iesaistīt Roldosu un Torihosu šajā kompānijā, un uz skatuves parādījās cita veida slepkavas – CIP nosūtīti šakāļi, kuri allaž nodrošināja mūsu darbību.

            Toreiz mani atrunāja no šīs grāmatas uzrakstīšanas. Turpmāko divdesmit gadu laikā es četras reizes no jauna ķēros pie darba. Ik reizi to darīt mani pamudināja kāds notikums pasaulē: ASV iebrukums Panamā 1989.gadā, pirmais Persijas līča karš, notikumi Somālijā, Osamas bin Ladena uzrašanās. Taču ik reizi ar draudiem vai kukuļiem mani pierunāja likties mierā.

            2003.gadā kādas lielas, ietekmīgai starptautiskai organizācijai piederošas izdevniecības prezidents izlasīja melnrakstu, kas vēlāk pārtapa par grāmatu „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Pēc viņa vārdiem, tas bija „aizraujošs vēstījums, ko vajag pastāstīt”. Pēc tam, skumji pasmaidījis un pašūpojis galvu, viņš man paziņoja, ka neuzdrošināsies šo grāmatu publicēt, jo viņa priekšniecībai starptautiskajā mītnē tas varētu nepatikt. Viņš man ieteica uzrakstīt literāru darbu, izmantojot par pamatu šo grāmatu. „Mēs varētu pārdot tavas grāmatas, ja tu pozicionētu sevi kā romānu rakstnieks – tāpat kā Džons Le Karē vai Greiems Grīns.” Taču šī grāmata nav daiļliteratūras darbs. Tas ir reāls manas dzīves stāsts. Kāds daudz drosmīgāks izdevējs, kura izdevniecība nepieder starptautiskai korporācijai, bija ar mieru man palīdzēt to izstāstīt.

            Šim stāstam noteikti ir jānonāk atklātībā. Mēs dzīvojam šaušalīgas krīzes – un neticamu iespēju laikos. Šī konkrētā ekonomiskā slepkavas stāsts ir par to, kā mēs nonācām tur, kur tagad atrodamies, un kāpēc esam sadūrušies ar krīzi, kura mums šķiet neuzveicama. Šim stāstam noteikti ir jānonāk atklātībā, jo tikai tad, ja spēsim aptvert pagātnē pieļautās kļūdas, mēs varēsim sev par labu izmantot iespējas, kas atklāsies nākotnē; tāpēc, ka ir piedzīvots 11.septembris, tāpēc, ka Irākā ir sācies vēl viens karš, tāpēc, ka bez tiem trim tūkstošiem, kuri gāja bojā no teroristu rokas 2001.gada 11.septembrī, vēl divdesmit četri tūkstoši ir nomiruši badā. Faktiski ik dienas no bada iet bojā divdesmit četri tūkstoši cilvēku, kuriem nav iespēju uzturēt savus dzīvības spēkus[i]. Taču vissvarīgākais, ka šim stāstam ir jānonāk atklātībā, jo pirmo reizi visas vēstures laikā vienai valstij ir radušās iespējas, līdzekļi un vara, ar ko iespējams to visu mainīt. Tā ir valsts, kurā esmu dzimis un kurai esmu kalpojis kā ES: Amerikas Savienotās Valstis.

            Un tomēr – kas man lika aizmirst par kukuļiem un draudiem?

            Īss atbildes variants skan šādi. Mana vienīgā meita Džesika pēc koledžas beigšanas uzsāka pastāvīgu dzīvi. Kad es viņai nesen pastāstīju, ka grasos uzrakstīt šo grāmatu, un dalījos savās bažās, viņa atteica: „Neuztraucies, tēt. Ja tev kāds tiks klāt, es turpināšu no tās vietas, kur tu būsi apstājies. Mums tas ir jāpaveic to mazbērnu dēļ, kurus es tev kādreiz ceru dāvāt.” Tāda ir īsa atbilde uz šo jautājumu.

            Daudz plašāks atbildes variants ir saistīts ar uzticību valstij, kurā esmu uzaudzis; ar mīlestību pret ideāliem, ko formulējuši mūsu valsts dibinātāji un tēvi; ar manām saistībām pret Ameriku, kas šodien sola „dzīvi, brīvību un laimes iespēju” visiem cilvēkiem un visur;  ar manu lēmumu pēc 11.septembra nesēdēt, turot rokas klēpī un noskatoties, kā ES pārvērš republiku par globālu impēriju. Tāds ir manas pilnīgās atbildes skelets, kura asinis un miesu lasītājs atradīs turpmākajās nodaļās.

            Šis stāsts ir reāls. Esmu izdzīvojis katru tā minūti. Visi manis aprakstītie spriedumi, sarunas un izjūtas ir daļa no manas dzīves. Tas ir stāsts par mani, un tomēr tas pastāv to globālo notikumu kontekstā, kuri ir ietekmējuši mūsu vēsturi, noveduši mūs tur, kur šobrīd atrodamies, un kļuvuši par mūsu bērnu nākotnes pamatiem. Spriežot par vēsturiskiem notikumiem vai atstāstot dialogus, esmu izmantojis vairākus avotus: iepriekš publicētus dokumentus, savas piezīmes, gan savas, gan arī citu šo notikumu dalībnieku atmiņas; savu piecu iepriekšējo manuskriptu materiālus; citu autoru darbus, it īpaši nesen publicētus, kas satur agrāk noslepenotu vai atsevišķu iemeslu dēļ nepieejamu informāciju. Atsauču sistēma lasītājiem palīdzēs daudz sīkāk izpētīt kādu no aprakstītajiem jautājumiem.

            Mans izdevējs gribēja zināt, vai tiešām mēs viens otru saucām par ekonomiskajiem slepkavām. Es apgalvoju, ka tā arī bija, kaut gan pārsvarā tika izmantots saīsinājums ES. 1971.gadā, kad sāku strādāt kopā ar savu pasniedzēju Klodīni, viņa man paziņoja: „Mans uzdevums ir padarīt jūs par ekonomisko slepkavu. Par jūsu darbu nedrīkst zināt neviens, pat ne sieva.” Pēc tam viņa kļuva nopietna: „Ja jūs izlemsiet ar to nodarboties, tad nodarbosieties ar to visu mūžu.” Vēlāk viņa tikai retu reizi izmantoja vārdu savienojumu „ekonomiskais slepkava”, mēs kļuvām vienkārši par ES.

            Klodīnes loma ir lielisks piemērs manipulēšanai, kas atrodas pamatā biznesam, par kura daļiņu kļuvu arī es. Viņa bija skaista, gudra, allaž zināja, ko vēlas, un to arī panāca; viņa atrada manas vājās vietas un izmantoja tās, gūstot sev maksimālu labumu. Jau tikai viņas pienākumu raksturs un tas, kā viņa šos pienākumus veica, skaidri liecina par to, cik lietpratīgi cilvēki slēpās aiz šīs sistēmas.

            Aprakstot to, ko man vajadzēs darīt, Klodīna īpaši neizmeklēja vārdus. Mana darba pamatā, viņa sacīja, būs „dažādu pasaules valstu līderu pamudināšana kļūt par daļu no Savienoto Valstu komerciālo interešu veicināšanas plašā tīkla. Beigu beigās šie līderi nonāk parādu slazdā, kas arī nodrošina viņu lojalitāti. Kad mums tas būs nepieciešams, mēs varēsim viņus izmantot savu politisko, ekonomisko un kara vajadzību apmierināšanai. Savukārt viņi nostiprinās savu politisko stāvokli, jo dāvās savai tautai tehnikas parkus, elektrostacijas, lidostas. Bet tikmēr ASV inženiertehnisko un būvniecības uzņēmumu īpašnieki kļūs pasakaini bagāti.”

            Šodien mēs redzam, ka šīs sistēmas rezultāti ir kļuvuši nekontrolējami. Mūsu viscienījamāko korporāciju vadītāji par niecīgu atalgojumu nolīgst cilvēkus darbam ražošanā necilvēcīgos apstākļos kaut kur Āzijā. Naftas kompānijas neapdomīgi nopludina indi cauri tropu mežiem plūstošās upēs, apzināti nogalinot cilvēkus, dzīvniekus un augus, īstenojot genocīdu pret vissenākajām kultūrām. Farmaceitiskie uzņēmumi miljoniem ar HIV inficētu afrikāņu liedz pieeju izdzīvošanai nepieciešamām zālēm. Mūsu pašu dzimtajās Amerikas Savienotajās Valstīs divpadsmit miljoni ģimeņu nezina, vai nākamajā dienā viņiem būs ko ēst[ii]. Enerģētikas rūpniecība ir radījusi Enron. Finansu industrija mums ir devusi Andersen. Rēķinot ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 1/5 daļas attīstītāko valstu attiecība pret 1/5 daļu nabadzīgākajās valstīs no 1960.gada datiem par 30 pret 1 1995. gadā ir uzlidojusi līdz 74 pret 1[iii].  ASV par karu Irākā tērē vairāk nekā 87 miljardus dolāru, un tai pašā laikā, saskaņā ar ANO aprēķiniem, pietiktu ar mazāk nekā pusi no šīs summas, lai ar tīru ūdeni, uzturu, medicīnisko palīdzību un pamatizglītību nodrošinātu pilnīgi visus šīs planētas iedzīvotājus[iv].

            Un pēc tā visa mēs vēl brīnāmies, kāpēc mums uzbrūk teroristi?

            Kāds varētu apgalvot, ka šo problēmu iemesls ir rūpīgi izplānota sazvērestība. Ak, ja vien viss būtu tik vienkārši! Sazvērniekus varētu atklāt un nodot tiesai. Taču pašreizējā sistēma pamatojas uz lietām, kas ir daudz bīstamākas par sazvērestību. To pārvalda nevis neliela cilvēku bariņa nodomi, bet gan kā Svētie raksti neapstrīdama ticība tam, ka no ekonomiskas izaugsmes gūst labumu visa cilvēce, un, jo lielāka ir šāda izaugsme, jo visiem cilvēkiem no tās ir lielāks labums. No šāda kredo izriet sekojošais: tas, kurš izšķiļ ekonomiskās izaugsmes svētīto dzirksteli, ir jāpaaugstina un jāatalgo; tas, kurš palicis malā, ir jāpakļauj ekspluatācijai.

            Protams, ka šāds priekšstats ir aplams. Mēs zinām, ka daudzās valstīs no ekonomiskās izaugsmes labumu gūst tikai neliela iedzīvotāju daļa, turklāt bieži nostādot vairākumu ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Šādu situāciju vēl pastiprina no tās izrietošais vispārpieņemtais uzskats, ka šo sistēmu pārvaldošajiem rūpniecības magnātiem ir jāpiešķir īpašs statuss. Šis uzskats ir daudzu mūsu pašreizējo nelaimju pamatā, un iespējams, ka tieši tas ir kļuvis par vienu no tik plašas sazvērestību teorijas izplatīšanās iemesliem. Ja cilvēkos tiek veicināta alkatība, tā kļūst par galveno sabrukšanas motivāciju. Kad mēs attaisnojam neapdomīgu planētas resursu izšķērdēšanu; kad mācām savus bērnus līdzināties cilvēkiem ar nelīdzsvarotu dzīvesveidu; kad uzskatām, ka lielas zemeslodes iedzīvotāju grupas ir pakļautas elitāram mazākumam – mēs paši uzprasāmies uz nepatikšanām. Un tās arī saņemam.

            Tiecoties pēc globālas impērijas, korporācijas, bankas un valdības (kopumā dēvētas par korporatokrātiju) liek lietā savu finansiālo un politisko muskulatūru, lai mūsu skolas, uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi sludinātu šo pašu pārliecību ar visiem no tās izrietošajiem secinājumiem un loģiskiem turpinājumiem. Tās jau ir novedušas mūs līdz brīdim, kurā visa mūsu pasaules kultūra ir pārvērtusies par šaušalīgu mašīnu, kas bez mitas rij aizvien vairāk degvielas un kam ir nepieciešama aizvien sarežģītāka apkalpošana. Beigu beigās tā iznīcinās visu, kas ap to atrodas, un, nerodot citu iespēju, sāks aprīt arī pati sevi.

            Korporatokrātija – tā nav sazvērestība, tomēr abos gadījumos galvenās darbojošās personas sludina vienotas vērtības un ir saistītas ar kopīgiem mērķiem. Viena no korporatokrātijas vissvarīgākajām funkcijām ir pastāvīga sistēmas paplašināšana un nostiprināšana. To cilvēku dzīve, kuriem tā ir „izdevusies”, viņu rekvizīti – mājas, jahtas, privātās lidmašīnas – mums tiek rādītas kā atdarināšanas cienīgs paraugs, lai mūs visus iedvesmotu patērēt, patērēt un patērēt. Tiek izmantota jebkura iespēja, lai mums iegalvotu, ka pirkt lietas ir mūsu pilsoniskais pienākums, ka dabas bagātību izlaupīšana nāk par labu ekonomikai un tādējādi kalpo mūsu augstākajām interesēm. Tādi cilvēki kā es saņem nekrietni augstu algu par sistēmas pavēļu pildīšanu. Ja mēs pieļaujam kļūdas, savu darbu uzsāk mūsu baisie dubultnieki – „šakāļi”. Bet, ja arī „šakālis” pieļauj kļūdu, pie darba ķeras militāristi. 

            Šī grāmata ir tāda cilvēka grēksūdze, kuram, pildot ES pienākumus, ir bijis salīdzinoši maz kolēģu. Tagad šādu cilvēku ir kļuvis vairāk. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa Monsanto, General Electric, Nike, General Motors, Wal-Mart un daudzu citu pasaules lielāko korporāciju gaiteņiem. Patiesībā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” ir grāmata ne vien par mani, bet arī par viņiem.

            Šī grāmata ir arī par tevi, lasītāj, par tavu un manu pasauli, par pirmo patiešām globālo impēriju. Vēsture liecina, ka tad, ja mēs nemainīsim tās norises gaitu, viss beigsies ar traģēdiju. Impērijas nedzīvo mūžīgi. Visām impērijām ir bijušas traģiskas beigas. Tiecoties pēc savu īpašumu paplašināšanas, tās iznīcina daudzas kultūras un tad arī pašas piedzīvo sabrukumu. Neviena valsts vai vairāku valstu savienība nevar piedzīvot bezgalīgu uzplaukumu uz citu ekspluatācijas rēķina.

            Šī grāmata tika uzrakstīta tāpēc, lai mēs sāktu domāt un mainītu savu dzīvi. Esmu pārliecināts, ka tad, kad pietiekami liels cilvēku skaits sapratīs, kā mūs ekspluatē ekonomiskais mehānisms, kurš veicina neapvaldāmu vajadzību pēc dabas resursiem un beigu beigās rada sistēmas, kas noved pie verdzības, mēs to vairs nevarēsim paciest. Tad mēs pārskatīsim savu lomu šajā pasaulē, kur daži cilvēki slīgst greznībā, bet lielākā daļa smok nabadzībā, netīrībā un vardarbībā. Tad mēs veltīsim visus spēkus, lai atrastu ceļu uz līdzcietību, demokrātiju un vispārējo sociālo taisnīgumu.

            Problēmas apjaušana ir pirmais solis uz tās atrisināšanu. Grēka atzīšana ir ceļš uz tā izpirkšanu. Un lai šī grāmata kļūst par sākumu ceļam, kas ved uz mūsu izglābšanos. Lai tā paceļ mūs jaunā apziņas pakāpē un palīdz īstenot sapņo par harmonisku un cieņas cienīgu sabiedrību.

Vai ASV vēl ir vientiesīgi cilvēki? Lai gan visvairāk iegūst cilvēki, kuri atrodas piramīdas virsotnē, daudzi miljoni no mums tieši vai netieši ir atkarīgi no MAV izmantošanas, kuras nolūks ir tikt pie peļņas. Resursi un lēts darbaspēks, kas ir mūsu biznesa pamatā, var atrast tādās vietās kā Indonēzija. Uz turieni atgriežas tikai drupačas. Ārvalstu aizdevumi garantē to, ka pašreizējie bērni un viņu mazbērni kļūs par ķīlniekiem. Viņiem vajadzēs atļaut mūsu korporācijām izlaupīt viņu dabas bagātības, viņiem vajadzēs atteikties no izglītības, veselības aizsardzības un sociālās palīdzības, lai tikai varētu atmaksāt mums parādus. Tas fakts, ka mūsu kompānijas jau ir atguvušas lielāko daļu šīs naudas, kas iztērētas par elektrostaciju, lidostu un tehnikas parku izbūvi, šo formulu nekādi neiespaido. Vai tas, ka lielākā daļa amerikāņu par šo faktu nezina, nozīmē, ka viņi nav vainīgi? Viņi nav informēti un tiek tīšām mānīti – jā, bet vai viņi ir vainīgi?