Kravas furgons, ko viņa nupat bija redzējusi ierodamies, nu bija novietots piebraucamā ceļa galā. Kamēr Džesija nāca tuvāk, divi krāvēji, pamatīgi svīzdami, nonesa lejā pa rampu tumši zila samta „Česterfīlda” dīvānu, pārstiepa to pāri grantētajam ceļam un ienesa mājā.

Smagās ozolkoka paneļu durvis bija līdz galam vaļā, bet, kad Džesija pienāca pie tām, krāvēji jau bija nozuduši. Grasīdamās piezvanīt pie durvīm, viņa atklāja, ka durvju zvans ir atvienots. Viņa nedroši pamīņājās pie sliekšņa, juzdamās mazliet izbijusies. Tas nāca gandrīz kā atvieglojums, kad aiz durvīm viņai priekšā un pa kreisi kaut kas nošķindēja un garlaikota vīrieša balss novilka:

- Velns parāvis.

Laiks mesties ūdenī.

Atgrūdusi durvis vaļā, Džesija nonāca virtuvē. Visur bija sakrautas kastes, pie izlietnes stāvēja pusaudzis ar tumšiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, un bezpalīdzīgi noskatījās uz tukšu, zaļu skārda trauku un pa visu grīdu pašķīdušo cukuru. Glīta, gaišmataina meitene baltā sporta krekliņā, kuras dāsni uzklātās ceriņkrāsas plakstiņu ēnas labi saderējās ar viņas šortu krāsu, ar sakrustotām kājām sēdēja uz vienas no neizkravātajām kastēm un lasīja žurnālu.

Puisis kā aizstāvēdamies paskatījās uz Džesiju.

- Es to neizdarīju tīšām. Tas vienkārši izslīdēja man no rokas.

Gaišmatainā meitene, pat necenzdamās pacelt galvu, attrauca:

- Varu derēt, ka tu to saki visām meitenēm.

Puisis nosarka.

- Mamma teica, ka man jāuzvāra krāvējiem tase tējas. Tas nav godīgi. Ko lai es tagad iesāku?

Kamēr puisis runāja, tējkanna viņam pie elkoņa sāka vārīties. Pār viņa roku izplūda tvaiki, puisis atlēca no izlietnes, un viņam zem kājām nočirkstēja cukurs.

- Sagrāb to atpakaļ traukā, - meitene ieteica. Savilkusi uzacis, viņa paskatījās uz Džesiju. – Neviens to nepamanīs, vai ne?

Džesija svārstījās. Puiša sporta apavi nemaz neizskatījās tik tīri. Ne pārāk cerīgi viņa ieminējās:

- Vai jums ir liekšķere un slotiņa?

- Kaut kur. Droši vien kādā no kastēm.

Puisis salēja verdošo ūdeni piecās dažādās krūzēs un zili zeltainā mērces traukā. Tad iemeta katrā no tiem pa tējas paciņai, pret džinsu staru noslaucīja karoti, notupās un ar to sāka rūpīgi vākt cukuru no grīdas.

- Pagaidi. – Džesija pacēla rokas kā policists, kas regulē satiksmi. – Lai paliek. Es pēc sekundes būšu atpakaļ, labi?

- Kas jūs vispār esat? – Gaišmate drīzāk izskatījās ziņkāra, nevis noraizējusies.

- Krāsotāja un iekštelpu dizainere. Esmu ieradusies pie jūsu tēva.

- Ā, skaidrs. Viņš ir kaut kur tepat. – Meitene izlaida pirkstus caur zīdainajiem, baltajiem matiem un uzsmaidīja Džesijai. Tad atkal atsāka lasīt žurnālu.







Kaimiņu mājā, Sarga namā, durvis atvēra Drū, ģērbies tikai saņurcītos, melnbalti svītrainos bokseršortos.

- Vai varu aizņemties liekšķeri un slotiņu? – Džesija apvaicājās.

- Ak dievs, kā man patīk, kad tu tik rupji izrunājies.

- Un mazliet cukura?

Džesija iegāja viņam līdzi virtuvē, kas bija sešreiz mazāka un tieši tikpat haotiska kā pie Gilespijiem. Drū un Džeimijs, abi veterināri, īrēja šo māju kopā ar Dagu Flinu, vecāko rezidentu Hārlestonas vispārēja tipa slimnīcas uzņemšanas nodaļā. No darba brīvajā laikā viņi spēlēja regbiju un kriketu, un, kad viņi nespēlēja regbiju un kriketu, tad dzēra pārsteidzoši daudz alus un skatījās regbiju un kriketu pa televizoru.

Visiem trim pavisam ātri tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, taču neviens vēl neizrādīja ne mazāko vēlēšanos dibināt nopietnas attiecības. Ciktāl Džesija varēja noprast, Drū un Džeimijs pavadīja daudz laika, puiciski runājot par meitenēm, kamēr Dags gluži vienkārši gulēja ar nebeidzamu meiteņu straumi. Džesija labi sapratās ar visiem trim, taču visvairāk viņai patika Drū ar jautro skatienu un zēnisko, sevis nosodījuma pilno smaidu.

Tā kā mājsaimniecībai viņu acīs nebija gandrīz nekādas nozīmes, Džesija jutās iespaidota, kad Drū gandrīz uzreiz atrada liekšķeri un slotiņu. Viņa noskatījās, kā Drū žāvādamies saber krūzē cukuru.

- Piedod, es tevi pamodināju. Tu izskaties nomocījies.

Viņš pagriezās un uzsmaidīja Džesijai.

- Tā nav tava vaina. Es visu nakti pavadīju nomodā pie govs.

- Labs rezultāts?

- Dvīnīši. – Viņš atkal nožāvājās, paskatījās pulkstenī un pa virtuves logu pameta skatienu uz bezcerīgi pāraugušo zālienu. – Man vajadzētu pasteigties, divos sākas pieņemšana. Jocīgi, - viņš piebilda, papurinājis galvu, - man sapņos rādījās, ka dārzs aiz mājas ir pilns ar armijas tankiem.

- Tu noteikti būsi dzirdējis kravas furgonus, kuri atpakaļgaitā stūrēja ārā no kaimiņu mājas piebraucamā ceļa.

- Kāds tur ir ievācies? – Drū atvēra ledusskapi, paostīja apelsīnu sulas kartona paku un kāri iztukšoja to. – Vai mēs jau zinām, kas viņš ir?

- Kaut kāds aktieris. – Džesija juta, ka viņas kuņģis atkal atkārto to pašu satraukto kūleni. – Tobijs Gilespijs ar savu ģimeni.

Drū uzrāva gaišās uzacis.

- Tobijs Gilespijs? Tas ar to sievu?

- Daudziem cilvēkiem ir sievas, Drū. – Džesija atklāja, ka viņai bija grūti runāt normāli.

Taču Drū nu jau neviltoti smaidīja, viņa platā mute bija izstiepusies burtiski no vienas auss līdz otrai.

- Ā, bet viņam ir Tā Sieva. Debora – tāds ir viņas vārds, vai ne? Lūk, viņu es saucu par īstu skaistuli.

- Viņa ir vecāka par mani, - Džesija iebilda. – Dieva dēļ, viņai noteikti jau ir četrdesmit. Kā tu vari saukt četrdesmitgadīgu sievieti par īstu skaistuli?

Drū labsirdīgi paraustīja plecus.

- Vai nav vienalga. Es viņu saukšu, par ko vien viņa vēlēsies. Paskat vien, Debora Gilespija, mūsu jaunā kaimiņiene. – Viņš baudkāri piemiedza ar aci. – Tas varētu izrādīties jautri.





Kad Džesija beidzot atgriezās, bija jau par vēlu. Krāvēji, nu jau diezgan nepievilcīgi izmetušies puskaili līdz viduklim, bija ērti iekārtojušies piebraucamajā ceļā uz diviem melnas zamšādas dīvāniem, izstiepušies saulē, smēķēja un dzēra tēju.

- Vai jums nevajag vēl cukuru? – Džesija piedāvāja krāvējiem Drū apdauzīto krūzi, taču viņi papurināja galvas.

- Nē, paldies, sirsniņ, mums jau ir gana, - viens no krāvējiem priecīgi attrauca. – Tas puisis mums jau iedeva. Mums neko nevajag.

Virtuvē no puiša nebija ne miņas, tikai kaudzīte slapju tējas maisiņu uz darba virsmas līdzās tējkannai un vēl vairāk pēdu nospiedumu pa grīdu izkaisītajā cukurā.

- Sveiki, - sacīja gaišmate, acīmredzot nemaz nebrīnīdamās par to, ka Džesija atkal uzradusies. – Ja tie vīri nogāzīsies gar zemi un būs pagalam, pie visa būs vainīgs Dizijs. Viņš nupat atrada pie savas kurpes pazoles pielipušu kaut ko sapuvušu. Izskatās pēc nosprāgušas peles. – Viņa papurināja galvu. – Goda vārds, viņš ir īsts nejēga.

- Ē… vai jūsu tēvs jau ir parādījies? Saproti, viņš mani gaida.

- Nekrītiet panikā, viņš atnāks jums pakaļ, kad būs gatavs. Jūs varētu vienkārši atvilkt elpu, - Tobija meita ieteica. – Varat droši uzvārīt sev tasi tējas, - viņa vēlīgi piemetināja, pastiepa roku lejup no savas kastes un pasniedza Džesijai „Karaliskā Doltona” servīzes mērces trauku. – Re, varat paņemt manu krūzi.





Džesija, nometusies četrrāpus, patlaban uzslaucīja cukuru zem virtuves galda, kad viņai aiz muguras atsprāga vaļā durvis.

- Sava, noliec to draņķa žurnālu uz kādu brīdi. Kāpēc tu neatnāci man pateikt, ka ieradusies tā iekštelpu dizainere? Dizijs teica, ka viņa jau esot atnākusi pirms veselas mūžības un tad atkal aizgājusi prom.

Tā bija Tobija balss, un viņš izklausījās aizkaitināts. Nekustīgi tupēdama zem galda, Džesija paskatījās pa kreisi un ieraudzīja viņa kājas. Pirms vēl viņa bija paguvusi pakustēties, izbalējušajām, tumši zilajām brezenta auduma kurpēm pievienojās divas bronzas un baltas krāsas sandales bez papēžiem, kas ieskāva, iespējams, visskaistāk veidotās, iedegušās, valdzinošākās kājas, kādas viņai jebkad bija nācies redzēt.

- Dārgais, tev jāpasaka tiem krāvējiem, lai viņi kaut ko uzvelk mugurā. Viņi svīst kā cūkas pa visiem melnajiem dīvāniem.

- Viņa taču atgriezās. – Savanna Gilespija izklausījās neizpratnes pārņemta. – Nezinu, kur viņa tagad ir palikusi. Vēl tikai pirms minūtes viņa bija tepat.

- Es joprojām esmu tepat, - Džesija atteica, lai gan viņai ārkārtīgi gribējās palikt zem galda. Pirmo reizi pēc vairāk nekā divdesmit gadiem atkal nonākt aci pret aci ar Tobiju nemaz īsti nebija tā, kā viņa bija iztēlojusies.

Gluži kā mana dzīve, Džesija nodomāja, atmuguriski piesardzīgi rāpdamās ārā no savas slēptuves. Pirmais likums: nekas nekad nenotiek saskaņā ar plānu.

Debora Gilespija, kura caurcaurēm bija tikpat eleganta kā viņas kājas, sāka skaļi smieties.

- Augstā debess! Ko jūs tur darāt – slēpjaties no mums?

Džesija nespēja paskatīties uz Tobiju; viņa spēja tikai neskaidri pamanīt izbalējušu džinsu kreklu un nobružātus džinsus. Viņa parādīja pa pusei piepildīto liekšķeri.

- Izbira kāds nieks cukura. Es to tikai uzslaucīju.

Debora izskatījās apmulsusi.

- Es nesaprotu. Kā jūs vispār pamanījāties izbērt cukuru? Tikai nesakiet, ka mani nekur nederīgie bērni stāvēja dīkā un ļāva jums vārīt tēju krāvējiem.

- Nē, redziet, es…

- Džesa? Džesa, vai tā esi tu?

Tobijs cieši raudzījās viņā.

Džesija atbildēja uz viņa pārsteiguma pilno skatienu. Viegli pasmaidījusi, viņa pamāja.

- Jā, tā esmu es. Sveiks, Tobij.

- Džesa! Tas ir… pārsteidzoši.

Viņš paspēra soli uz priekšu, mirkli minstinājās, tad apgāja apkārt galdam, pasniedzās un cieši satvēra Džesijas apakšdelmus. Džesija vēlējās, kaut viņai vienā rokā nebūtu bijusi piepildīta liekšķere, bet otrā – slotiņa.

Viņa paguva pamanīt Deboras Gilespijas tumši brūnās, apstulbušās acis, kad Tobijs sirsnīgi noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem. Pat Savanna nu jau bija nolikusi žurnālu, lai noskatītos.

- Cik noprotu, tad jūs abi esat pazīstami, - Debora beidzot noteica.

- Jau krietni sen. Kopš daudziem gadiem. Ak dievs, cik neticami. – Joprojām nespēdams beigt brīnīties, Tobijs paspieda Džesijas plaukstu locītavas. Pētot Džesijas pietvīkušo seju, viņa priecīgajās acīs pazibēja viegla vainas apziņa. – Mēs bijām… nu…

- Ļoti tuvi? – Debora minēja.

Džesija pamāja. Kad viņa sakustējās, lai noturētu līdzsvaru, zem viņas kājām atkal nočirkstēja cukurs. Viņa nebija to kārtīgi uzslaucījusi.

- Tu izskaties tieši tāda pati kā agrāk, - Tobijs nerimās. – Tu izskaties lieliski. – Viņš papurināja galvu. – Es joprojām esmu šokā.

- Jocīgi, - Savanna melodiski noteica. – Tētis palicis bez valodas.

Tobijs pievērsās Deborai.

- Vai atceries, kad tas nekustamā īpašuma aģents mums pirmo reizi parādīja šīs mājas aprakstu? Tu viņam pajautāji, kur Apersislija atrodas, un es teicu, ka zinu, ka reiz pirms daudziem gadiem esmu te bijis. – Viņš nogaidīja, kamēr Debora pamāja, un tad turpināja: - Nu, tad lūk, ar ko es te biju. Mēs ar Džesu brīvdienās braucām ar divriteņiem…

- Brīvdienās ar divriteņiem! – Savanna izteiksmīgi saviebās; tas acīmredzot bija ārkārtīgi smieklīgi. – Tēti, tas ir tik nožēlojami.

- Es studēju aktiermākslu. Mums nebija naudas. Bijām aizņēmušies telti, - Tobijs kavējās atmiņās, - un pat tā bija vienos caurumos.

- Nemaz nerunājot par kukaiņiem, - Džesija piebilda. Šausmas, ko Debora par to visu domāja?

Aizspiedusi muti ar plaukstu, Savanna noburbuļoja:

- Nevar būt, telts…

- Tu jau vari smieties, - Tobijs uzsmaidīja meitai, - taču mēs fantastiski pavadījām laiku. Kad ieradāmies Apersislijā, ciema zālienā notika kriketa mačs. Tā bija smacējoši karsta vasaras pēcpusdiena. Mēs gulējām zālē un skatījāmies kriketu. Un, kad spēlētāji bija beiguši dzert tēju, mēs drīkstējām cienāties ar visām pārpalikušajām kūkām un sviestmaizēm.

Savanna sāka tēlot, ka spēlē vijoli.

- Un tā nu ciema labie ļaudis izglāba jūs no bada nāves jūsu noplukušajā, ar lapsenēm pilnajā teltī. Tas ir vēl labāk par „Oliveru Tvistu”.

- Manuprāt, tas ir romantiski, - Debora iebilda.

- Patiesībā nebija vis, - Džesija attrauca. – Sviestmaizes ar tunci bija pārāk ilgi nostāvējušas saulē. Mēs visu nakti skraidījām iekšā un ārā no telts, mocīdamies ar vēdergraizēm.

- Tomēr tas nesabojāja mūsu priekšstatu par Apersisliju, - Tobijs turpināja. – Atceros, kā tolaik sacīju Džesai, cik lieliski būtu dzīvot tādā vietā kā šī. – Viņš piepeši aprāvās un paskatījās uz Džesu, un viņa tumši zilajās acīs Džesa atkal ieraudzīja to pašu: ašo, vārdos neizteikto vainas apziņas zibsni.

- Un tagad tu to dari, - viņa sacīja. – Es gribēju teikt – tu te dzīvo.

Tobijs pamāja, acīmredzami izmisīgi vēlēdamies pateikt vēl kaut ko, taču ģimenes klātbūtne viņu ierobežoja.

- Un tu arī pārcēlies uz šejieni.

- Man briesmīgi gribas ēst, - Savanna paziņoja, iztaisnoja sakrustotās, brūnās kājas un pakustināja kāju pirkstus.

- Aizskrien uz kriketa klubu, - Tobijs piedāvāja, - paskaties, vai viņiem nav palikušas pāri sviestmaizes.

- Ļoti smieklīgi. Mammu, ko es varu apēst?

- Neprasi man. – Debora izskatījās satrūkusies. – Man nav ne jausmas, kas kur atrodas.

Savanna saķēra plakano vēderu un savilka žēlabainu seju.

- Nopietni, man tiešām, tiešām gribas ēst.

- Ciemā ir krodziņš, - Džesija ieminējās.

- Krodziņš! – Tobijs iesaucās. – Kad es ar tevi runāju pa telefonu, tu man teici, ka esi krodziņā. Vai tur var paēst?

Džesiju pārņēma panika.