Tiesas sēde nebija gara. Pēc divdesmit, divdesmit piecām minūtēm tiesnesis nolasīja lēmumu par apcietināšanu, palūdza Hodorkovskim pasi, lai to nodotu konvojam un lai konvojs aizvestu apsūdzēto uz izmeklēšanas izolatoru. – Uz kuru izolatoru? – Jautāja advokāts. – Pagaidām neteiksim. – Tiesnesis papurināja galvu. – Dodiet pasi! – Man nav pases, – Hodorkovskis mierīgi atbildēja. – Pase palika mājās. Komandējumā es devos ar personisko lidmašīnu, tāpēc bez pases. – Tas tik ir joks! – iesaucās advokāts Antons Dreļs, pārsteigts par jauno notikumu pavērsienu. – Tādā gadījumā jūsu priekšā nav Hodorkovskis! Jūs aizmirsāt noteikt aizturētā personību! Jūs nupat izvēlējāties Mihaila Borisoviča Hodorkovska aizturēšanas veidu, taču nekas nepierāda, ka mans klients ir Mihails Borisovičs Hodorkovkis. Iesim, Mihail Borisovič.

Toreiz teorētiski Hodorkovskis saskaņā ar likumu varēja piecelties un iet projām. Nāktos viņu apcietināt vēlreiz, noskaidrot personību, no jauna uzrādīt apsūdzību un vest uz tiesu. Teorētiski, ja tiesas sēde būtu atklāta, varbūt... Praktiski gan advokāts, gan viņa klients saprata, ka spert soli ārpus tiesas zāles neviens neatļaus. Tiesnesis nobālēja tāpat kā agrāk izmeklētājs un, skatīdamies uz Hodorkovski, sacīja: – Jūs taču nenoliegsiet, ka esat Hodorkovskis? – Tiesneša balsī ieskanējās bailes. Ja Hodorkovskis noliegtu, ka ir Hodorkovskis, un viņu nāktos aizturēt ar varu un steigā labot procesuālās kļūdas, tiesnesis, pats mazākais, nopelnītu stingro rājienu. – Jūs taču to nenoliegsiet? – Lai notiek, nenoliegšu. Tik un tā no jums nekas nav atkarīgs. Tā bija vai nu cēlsirdība vai augstprātība. Hodorkovskis vai nu žēloja tiesnesi, saprazdams, ka nevar prasīt žēlsirdību, ja žēlsirdībai šim cilvēkam nav dotas sankcijas no augšas; vai arī itin vienkārši viņš tiesnesi ne par ko neuzskatīja, jo bija radis kārtot jautājumus tieši ar cilvēkiem, kas atrodas pie valsts stūres[..] Viņš palūdza advokātu aizbraukt pie sievas un sniegt viņai morālu atbalstu, kā arī piezvanīt vecvecākiem un palūgt, lai aizbrauc pie vedeklas un mazbērniem un pāris dienu pie viņiem padzīvo. – Vai jūs neko nenožēlojat? – pajautāja advokāts. – Nē. Es vēlos dzīvot normālā valstī. Vēlāk pēc advokāta Antona Dreļa vārdiem aprakstot šo epizodi, žurnālisti apgalvoja, it kā Hodorkovskis izteicis vēlēšanos dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī. Nē, toreiz viņš neizvēlējās vārdus. Viņš teica: - Es vēlos dzīvot normālā valstī, bet šeit.

Jau svētdien pēc Marinas Fiļipovnas lūguma pie Hodorkovskiem atbrauca advokāte, kas specializējusies kratīšanu jautājumos, un paskaidroja apcietinātā miljardiera ģimenei, kā kratīšanas laikā jāizturas. Izmeklētāji parasti nodarbojas ar meklēšanu vairākās istabās reizē, un ģimenes locekļiem laikus jāpadomā, kurš kuru istabu novēros, lai izmeklētāji slepus nenoliek ieročus vai narkotikas. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai izmeklētāji pieaicināto liecinieku klātbūtnē vispirmām kārtām pārmeklē tualetes, jo pēc stundas kāds no izmeklētājiem var ieiet tualetē nokārtot mazās vajadzības, ieslēgties, aiz tvertnes noslēpt kaut ko aizliegtu, lai pēcāk to pašu aizliegto atrastu pieaicināto liecinieku klātbūtnē.

Viņi gaidīja kratīšanu un negāja ārā no mājas. Ja nu vienīgi uz tuvējo veikalu. Staigādama uz veikalu, Marina Fiļipovna ievēroja, ka mājas tuvumā dienu un nakti stāv autobuss ar tumši tonētiem stikliem, bet gar žogu pastaigājas ne vairs jauni mīlas pārīši. Tiklīdz Marina Fiļipovna mīlniekiem tuvojās, tie sāka skūpstīties, lai noslēptu sejas.

Pirmdien, jau pirms Antona Dreļa izbraukšanas uz prokoratūru, lai uzzinātu, kur ieslodzīts aizstāvamais.., iezvanījās tālrunis. Balss ar jūtamu kaukāzieša akcentu sacīja: - vai Antons? Mihails sēž man blakus uz nārām. Pasakiet ģimenei, ka ar viņu viss kārtībā.

Vispār jau piezvanīt no cietuma pa telefonu nav iespējams. Zvans no cietuma nozīmēja, ka Hodorkovskis sākumā ievietots milzīgā kopējā kamerā, kurā atrodas no sešdesmit līdz simt cilvēkiem, kur palaikam valda zagļu likumi un palaikam nav vispār nekādu likumu. Kopējā kamerā iespējams dabūt visu: telefonus, naudu, narkotikas un sievietes. Bet kopējās kameras ir arī tuberkulozes perēklis, tajās trūkst gaisa. Katru jaunpienācēju tur uzņem naidīgi, jo jau tāpat trūkst vietas. Kriminālie acīmredzot jau no pirmās dienas juta pret Hodorkovski cieņu, ja jau otrā dienā kāds viņa dēļ zvanīja no kamerā aizliegtā mobilā tālruņa, kuru sargi tikpat viegli var atņemt, kā iepriekšējā dienā atnesuši.

Kad advokāts pirmo reizi apmeklēja savu aizstāvamo, Hodorkovskis no kopējās kamera jau bija pārvietots uz cietuma „Matrožu klusums” izolatoru nr.4. No tā brīža advokāts Antons Dreļs gāja uz tikšanos ar savu aizstāvamo cietumā katru dienu. Es palūdzu advokātu Antonu Dreļu, lai pajautā Mihailam Hodorkovskim, vai viņš ir lasījis Aleksandra Solžeņicina grāmatu „Gulaga arhipelāgs”. Solžeņicins raksta, ka aresta brīdī jākliedz, jāpretojas visiem spēkiem un jāķeras pie katras apcietinātāju procesuālās kļūdas, jo pēc nokļūšanas cietumā ar tevi ir cauri, atpakaļceļa nav. – Vai esat lasījis „Gulaga arhipelāgu”? – advokāts Antons Dreļs uzdeva jautājumu. – Esmu lasījis. Sen. Institūtā – atbildēja Hodorkovskis. Es nezinu, vai tā ir taisnība. Bet, ja ir taisnība, tad kāpēc aresta dienā tik daudzas reizes viņš neņēma vērā padomu, ka vajag kliegt, pretoties un pieķerties katrai apcietinātāju procesuālajai kļūdai. Vai viņš gāja cietumā apzināti?